Jaunākie pētījumu dati liecina, ka visbiežāk sastopamās veselības sūdzības ir trauksme, depresijas epizodes, mugurkaula slimības, hipertensija, kā arī gastrīts, kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla un hroniskas gremošanas sistēmas slimības. Tāpat izplatītas veselības sūdzības ir dažādās ķermeņa vietās lokalizētas sāpes un bezmiegs.
Jau 20.gadsimta sākumā K.G.Jungs ir teicis, ka psihes traucēta darbība ķermenim var nodarīt daudz ļauna, kā arī ķermeņa slimība var ietekmēt psihi, jo ķermenis un psihe ir cieši saistīti, tādējādi uztverot cilvēku, kā vienotu organismu. Arī šobrīd skatoties uz cilvēka veselību no biopsihosociālā viedokļa, ir redzams, ka cilvēka veselību ietekmē ne tikai gēni, uzturs, bet arī psiholoģiskā un sociālā vide. Kā redzams, pēdējā gadsimta laikā psihologu viedoklis par ķermeņa – psihes saistību ir samērā līdzīgs: lai saglabātu veselību, ķermenim un garam ir jābūt līdzsvarā. Jebkurš līdzsvara trūkums rada sekas. Sākumā tās ir novērojamas enerģētiskajā līmenī, pēc tam – jau fiziskajā līmenī. Dzīvības enerģijas meridiāni nodrošina cilvēka fizisko un smalkos ķermeņus ar dzīvībai nepieciešamo enerģiju. Piemēram, sirds saslimšanas iemeslu varētu meklēt emocionāla rakstura problēmās, t.i., prieka noliegšana, prieka deficīts, iespējams, arī trauksmainums, cietsirdība un “ātras” dusmas. Savukārt plaušu slimību pirmcēlonis varētu būt skumjas, pretošanās pārmaiņām, bailes uztvert dzīvi.
Psihosomatiska slimība ir slimība, kuru fizisko simptomu iemesls ir meklējams zemapziņas darbībā. Psihosomatiskas slimības pastāv, jo psihoģenēze – stresa vai psiholoģisku problēmu pārvēršana psiholoģiskos simptomos – ir viens no dabas pamatmehānismiem mobilizējot ķermeni, lai pārvarētu garīgo distresu. Pētījumi norāda, ka viens no biežāk sastopamākajiem slimību izraisītājiem ir stress, kam pēdējo gadu laikā ir tendence palielināties. Stress bieži vien ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, no tā ir gandrīz neiespējami izvairīties. Tāpēc nav svarīgi tas, ir vai nav stress, bet gan kā to ātri un veiksmīgi pārvarēt. Tāpat arī ir jāņem vērā, ka saslimšanas iemesls nav meklējams notikuma intensitātē, vai, precīzāk sakot, nevis tajā, kas notiek, bet gan kā šis notikums tiek uztverts un pārdzīvots. Tā kā ir novērots, ka tādas personības iezīmes kā dzīvesprieks, elastīgums un optimisms palīdz samazināt un pārvarēt stresu, būtu lietderīgi pievērst uzmanību savas psihoemocionālās telpas attīrīšanai un izkopšanai. Kā norāda psiholoģiskie pētījumi, pozitīva domāšana spēj pozitīvi ietekmēt veselību un pagarināt dzīvi. Savos pētījumos Lenčs norāda, ka pozitīvas emocijas var palielināt cilvēka resursus stresa periodos, savukārt negatīvas emocijas ir sevišķi kaitīgas garīgajai un fiziskajai veselībai. Tāpat ir pētījumos ir novērots, ka ar laiku negatīvās emocijas, var novest pie garīgās un fiziskās veselības simptomiem. Jau XX gadsimta pirmajā pusē vairāki psihologi aplūkoja humora izjūtu kā psihiskās veselības svarīgāko komponentu. Gordons Olports humora izjūtu sasaistīja ar sevis izpratni, vērīgumu un pacietību, un uzskatīja to par nobriedušas un veselas personības pazīmi. Taču jau XX gadsimta beigās humors un smiekli tika uzskatīti ne tikai kā īpaši labvēlīgas uzvedības formas, bet arī kā psihiskās un fiziskās veselības nostiprināšanas faktori. Šobrīd humors ne tikai paredz vienkāršu nesakritību uztveri, aizrautību, prieku un smieklus, bet humoru uztver kā lietderīgu, vēlamu un veselību uzlabojošu.
Lai savā dzīvē kaut ko mainītu, ir jāsāk ar sevi, ar vēlēšanos mainīties. Lai cik mums, izvērtējot savu dzīves situāciju, gribētos būt veselākiem, laimīgākiem, veiksmīgākiem, novērtētākiem, pārtikušākiem utt., ir vajadzība atzīt, ka dzīvē ir vajadzīgas pārmaiņas. Nav iespējams mainīties, turpinot domāt, darīt un dzīvot kā līdz šim. Reiz Tomass Stērnss Eliots ir teicis: “Lai nokļūtu tur, kur vēl nekad neesi bijis, tev jāiet pa ceļu, pa kuru vēl nekad neesi gājis.” Pārmaiņas var notikt tikai mainot ierasto vidi, ierastās darbības, iepazīstoties ar līdz šim nepazīstamiem cilvēkiem, atklājot sevi jaunus talantus un iespējas. Ļoti labs veids kā savā dzīvē ieviest pārmaiņas ir – iziet ārpus savas komforta zonas – pazīstamas vietas, nodarbošanās, paziņu loka, no visa, ko pazīstam, kur esam pieraduši atrasties, kur jūtamies droši un mierīgi, bet tajā pašā laikā kur nav impulsu, kas virzītu mūs izaugsmei, attīstībai, jo viss taču ir kārtībā… un te rodas dilemma – ir vēlēšanās mainīties un būt veselākam, laimīgākam, veiksmīgākam, bet nav vēlēšanās mainīties un pieņemt, ka dzīve tomēr ir kustība. Lai cik ļoti gribētos pieķerties jau esošajām vērtībām, ir jāatzīst, ka, lai cik ļoti to gribētos izdarīt, tas vienkārši nav iespējams. Ne par velti ir paruna: “divas reizes vienā upē neiekāpsi”, tāpat arī divas reizes vienu mirkli neizdzīvot. Saskaņā ar Visuma likumiem viss plūst un viss mainās, tāpēc prātīgāk būtu pieņemt šo Visuma pastāvēšanas īpatnību kā aksiomu, nevis censties to mainīt, tādējādi sev lieku reizi sagādājot vilšanos un sāpes. Tikko cilvēkā rodas vēlēšanās mainīties ne tikai teorētiski, bet arī praktiski, viss ir iespējams… Viņš dzīvi spēj sajust kā plūsmu, kā kustību. Šajā kustībā ir svarīgi turēt savu apziņu atvērtu, un spēt pieņemt visu, ko dzīve piedāvā, dzīvi uztverot nevis kā “melno” pārbaudījumu joslu, bet gan kā iespēju ieraudzīt, izbaudīt kaut ko jaunu, nebijušu, kā iespēju mācīties un pilnveidoties. Lai cik vilinoši šķistu nepieciešamība mainīt apkārtējos – vīru, sievu, bērnu vai kolēģi, jāatzīst, ka vienīgais, ko esam spējīgi mainīt esam mēs paši. Katrs pats ir vienīgais cilvēks, ko varam mainīt, tāpēc lietderīgāk būtu sākt pārmaiņas tieši ar sevi. Katrs esam kādas sistēmas, piemēram, ģimenes, draugu loka, darba vietas, mācību iestādes, deju kolektīva, daļa un šī sistēma ir pieradusi pie mūsu izturēšanās. Pamanot kaut vismazākās izmaiņas mūsu domāšanā, interesēs, uzvedībā, sistēma, visticamāk, pretosies. Tāpēc, savā dzīvē ieviešot pārmaiņas, darīt to pēc iespējas apzinātāk, mērķtiecīgāk, lai, saņemot sistēmas pretestību, būtu spēks izturēt un turpināt iesākto. Pēc garāka vai īsāka laika, sistēma pieņems šīs izmaiņas un mainīsies pati, jo mainoties sistēmas vienam elementam, manās visa sistēma. Šādā veidā mainot sevi, izmainās pasaule visapkārt.
Kā vienu no veidiem, kā mainīt sevi un ļauties dzīves plūsmai, varētu ieteikt sevis atzīšanu un sevis iemīlēšanu. Ir gandrīz neiespējami būt laimīgam, veselam, dzīvot harmonijā ar sevi un apkārtējo pasauli, neatzīstot un nemīlot sevi. Tāpēc ir jāsāk ar sevi, savu iekšējo ES, savu iekšējo bērnu. Kā iepriekš minētie pētījumi norāda, domai ir liels spēks, tāpēc svarīgi ir apzināties savu domu nozīmīgumu un sekot to kvalitātei, būt izvēlīgam domu izvēlē, jo tās mēdz arī piepildīties. Svarīgi ir saprast, ka domas ir jāuzlūko nevis kā haotisku domu sajaukums, kas reizēm mēdz “šaudīties” pa galvu, bet gan kā noteikta, mērķtiecīgi izvēlētu domu plūsma, kas ir saistīta ar mūsu dzīvi, plāniem, uzstādītajiem mērķiem un veselību. Izmaiņas sevī sākas ar pašreizējā stāvokļa pieņemšanu. Konkrēti šajā gadījumā to varētu minēt kā sevis pieņemšanu, visu savu pilnību, nepilnību godīga ieraudzīšana un atzīšana. Iespējams, tas izklausās vieglāk, nekā ir izdarāms, jo psiholoģiskās labklājības saglabāšanai bieži vien darbojas noliegums, kas esošo situāciju rāda “it kā” pozitīvākā gaismā, nekā tas ir patiesībā. Šis brīdis turpmāk varētu kalpot kā atskaites punkts, attiecībā, pret kuru būs vērojamas izmaiņas. Pieņemot sevi ar visām savām nepilnībām, trūkumiem, iespējams, “smago raksturu”, lieko svaru un veselības problēmām, uz priekšu sevis attīstībā ir sperts liels solis. Kad ir izprasta un pieņemta pašreizējā situācija, kas ne vienmēr ir patīkama un iedvesmojoša, var spert nākamo soli, kas ir sevis iemīlēšana. Mīlestībai ir visstiprākais dziedinošais sēks. Tā spēj izdziedēt pat visdziļākās un sāpīgākās atmiņas. Ceļš uz mīlestību sākas ar piedošanu – sev, vecākiem, brāļiem, māsām, kolēģiem, visiem, ar kuriem varētu saistīt aizvainojums. Piedodot un iemīlot savu fizisko ķermeni, domas, prātu, tiek atjaunota enerģiju plūsma, tiek dziedināts fiziskais ķermenis un prāts, iestājas miers, harmonija un līdzsvars.