Pozitīvā psiholoģija ir jauna un strauji progresējoša zinātnes apakšnozare, kas pēta ar sabiedrību un ar cilvēku dzīvi saistītus jautājumus, akcentējot nevis traucējumus, bet gan psiholoģiskos faktorus, kuri sekmē personības un sabiedrības uzplaukumu, resursus, izaugsmi un sasniegumus. Tā ir orientēta uz tiem, kas dzīvo ar izjūtu, ka viņiem patīk dzīvot, viņi meklē savā dzīvē iespējas gūt panākumus un realizēties. Pozitīvā psiholoģija pēta situācijas, kad cilvēkam nav pārāk lielu emocionālu ciešanu, viņš ir visumā apmierināts ar dzīvi un sevi, pēc savas personības būtības kopumā ir optimists, viņam pārsvarā ir labs garastāvoklis, ticība nākotnei, viņa dzīves stils ir garīgie meklējumi, kad cilvēks daudz strādā ar sevi. Tās var būt arī situācijas, kas saistītas ar stresu vai slimībām. Eksperimentāli, apsekojot tūkstošiem cilvēku, ir pierādīts, ka tie, kuriem raksturā ir iedzimts optimisms, spēcīgs pozitīvais resurss, labāk pārvar slimības un veiksmīgāk atveseļojas, viņiem ir arī spēcīgāka imūnā sistēma, ko ļoti izteikti ietekmē psihe. Tās pamattēze, akcents pētījumos un praksē ir: labklājība, prieks, laime, optimisms, pozitīvā domāšanas un pozitīvā pieredze.
Pozitīvā domāšana nav tikai tukša fantazēšana par to, ko es labprāt kādreiz gribētu. Tas ir dzīvesveids, kurā es pats radu apstākļus, lai mani sapņi varētu piepildīties. Tā nav tikai domāšana, tā ir arī apzināta, mērķtiecīga rīcība savu sapņu piepildīšanā. Ir zināmi likumi, pēc kuriem strādā mūsu apziņa. Liela nozīme ir tieši valodai un pat vienam vienīgam vārdam. Katram vārdam, ko mēs zinām, mūsu apziņā ir kāds tēls, kuru mēs atceramies, izdzirdot vai tikai iedomājoties šo vārdu. Viens no universālajiem likumiem ir – līdzīgs piesaista līdzīgo. Šis likums darbībā izpaužas tā – kad mēs esam koncentrējušies uz kādu noteiktu domu, tad pēkšņi mēs to ieraugām kaut kur sev apkārt. Tas notiek pats no sevis, bez jebkādas piepūles. Viena šī likuma izpausme ir arī, ka tas, par ko mēs domājam, palielinās. Mūsu domām un vārdiem klāt pievienojas arī mūsu emocionālais noskaņojums. Viena un tā pati doma var tikt izteikta mierīgi vai arī ar lielu emocionālo intensitāti. Emocijas ir tās, kas šo domu „atdzīvina”. Ar savām emocijām, mēs domai piešķiram spēku un enerģiju. Jo vairāk enerģijas mēs tajā ieliekam, jo spēcīgāk darbojas likums – tas, par ko tu domā, palielinās. Domāt un dzīvot pozitīvi nozīmē arī pastāvīgi būt pozitīvās emocijās, un mācēt ātri izkļūt no problēmu situācijām.
Pozitīvā domāšana ir mūsu labo domu koncentrēšana uz savām vēlmēm, kuras var iemācīties jebkurš. Tas nav viegli, bet tas ir izdarāms, pārvērtējot savu vērtību sistēmu, izprotot citus, būt saprastam citiem, izstrādājot mērķus un pateicoties par padarīto. Koncentrējoties uz to, ko katrs vēlamies, mēs to sākam redzēt sev apkārt. Kaut neilgu laiku dzīvojot saskaņā ar labām domām un pozitīvām emocijām, varam sasniegt un iegūt savā dzīvē visu, ko vēlamies vai arī nevēlamies. Bērna R. grāmatā „The Secret” raksta, ka kvantu fizika šodien no zinātniskā viedokļa ir apstiprinājusi, ka katrai domai ir sava vibrācija un ar savām domām cilvēks savai dzīvei piesaista noteiktu dzīves stilu, cilvēkus, notikumus un lietas.
Jau V gadsimtā pirms mūsu ēras, Buda ir teicis: „Viss, kas mēs esam pašlaik, izsaka to, par ko mēs agrāk domājām”.
Buda uzsvēra, ka prāta iespējas ir bezgalīgas un to var kontrolēt, sekojot līdzi savām domām, atzīmē Džakobe Dž. Č.
Cilvēks spēj sasniegt visu, ko spēj iedomāties un kam viņš tic. Mums nebūtu piešķirta spēja iedomāties nākotnes sasniegumus un apstākļus, ja mums attiecīgi nebūtu piešķirta spēja savu fantāziju pārvērst īstenībā. Cilvēks savu likteni veido pats, un kaut ko mainīt savā raksturā var tikai viņš pats, nevis kāds cits. Viņa liktenis arī nav neviena cita, tikai viņa paša rokās. Kādas ir cilvēka domas, tāds ir viņš pats, jo pozitīvākas tās ir, jo pozitīvāks ir cilvēks savos uzskatos un izpausmēs. Mandino O. uzskata, ka visi sasniegumi – gan darījumos, gan intelektuālajā, gan garīgajā jomā – ir noteiktu domu rezultāts – ir pakļauti vienam uz tam pašam likumam, vienai un tai pašai kārtībai – pozitīvai domāšanai un konkrētu mērķu formulēšanai. Tie atšķiras tikai ar centienu mērķi.
Katra mūsu doma iedarbina notikumu plūsmu, kas sāk plūst mūsu virzienā – notikumu virkni, kas atbilst mūsu domām, atzīmē Hills N. Ja mēs mainām savas domas, šīs plūsmas tiek pārtrauktas un mainītas. Tas notiek gandrīz momentāni. Katrai mūsu virzienā vērstai notikumu plūsmai ir līdzvērtīga plūsma pretējā virzienā – prom no mums. Ja saprotam, kā tas darbojas, iegūstam spēcīgu līdzekli, lai koriģētu un vadītu notikumus mūsu dzīvē. Jo atkarībā no tā, kāda būs plūsma prom no mums, tai līdzvērtīgu plūsmu saņemsim pretī. Ko sēsi, to pļausi. Tā plūsma, kas plūst prom no mums, ir mūsu attieksme pret sevi, notikumiem un citiem cilvēkiem. Ja attieksme būs negatīva, noraidoša, mēs saņemsim līdzvērtīgu attieksmi pretī.
Pateicība ir tā emocija, ar kuru mēs varam pārvaldīt notikumu plūsmas. Japāņu zinātnieka Emoto M. pētījumā par informācijas ietekmi uz ūdens kristālisko struktūru, tieši pateicības emocija radīja visskaistāko un sarežģītāko ūdens kristālu. Pateicība ir ārkārtīgi stipra emocija, un to ir vērts iemācīties apzināti savā dzīvē izjust. Pateicība ir enerģija, kuru mēs sūtām prom no sevis, kuru mēs izstarojam ap sevi apkārtējā telpā. Un līdz ar to arī aktivizējam pretējo notikumu plūsmu savā virzienā. Ja esam pateicīgi par kādu notikumu, mēs atļaujam savā dzīvē ienākt vēl vairāk šādiem notikumiem. Ja esam pateicīgi par to, ka mums ir brīnišķīgas attiecības ar kādu cilvēku, mēs aktīvi izvēlamies šo notikumu plūsmu arī turpmāk, un tā var pat vēl vairāk palielināties. Ja esam pateicīgi par to, ka mums ir aizraujošs darbs, kurā varam sevi piepildīt, tad aktivizējam plūsmu, lai saņemtu vēl vairāk to labo, par ko esam pateicīgi.
Pozitīvās psiholoģijas pētījumi ir balstīti uz pārliecību, ka cilvēki kopumā ir vērsti uz attīstību, ko tie sasniedz pašorganizēšanās ceļā. Īpaša uzmanība pētījumos ir veltīta optimismam, vienai no pozitīvajām rakstura īpašībām, kas palīdz attīstīties personībai, kā arī personības spējām pašnoteikties.
Labklājības koncepcija psiholoģijā ir attiecināma uz optimālu psiholoģisko funkcionēšanu un pieredzi. Psiholoģiskā labklājība ir attiecināma uz cilvēka personības potenciālu (uz ko tā ir spējīga), subjektīvā labklājība – uz laimes izjūtu. Dīners E. un Lukass R.meklējot galvenos subjektīvās labklājības pamatelementus, nonāca pie secinājuma, ka tā sastāv no trijiem galvenajiem komponentiem:
- apmierinātība ar dzīvi,
- pozitīva noskaņojuma dominēšana,
- tendence izvairīties no negatīvām emocijām.
Viņi uzskatīja, ka šie trīs rādītāji kopā veido laimes izjūtu.
Skevingtones S. pētījumi Lielbritānijā par dzīves kvalitātes mērījumiem apstiprināja, ka dzīves kvalitāti ietekmē autonomijas līmenis, sociālās attiecības, personības rādītāji – domāšanas īpatnības, pašcieņas rādītāji, ticība, vērtības, garīgie centieni, kopveseluma izjūta.
Labizjūtu saista ar: garīgumu, reliģisko piederību, vides ietekmi (drošība, mājas, finanses, dzīvesvietas kvalitāte, atpūtas jeb brīvā laika kvalitāte). Ir izpētīts, ka augsts pozitīvās labklājības līmenis rada labus rezultātus daudzās jomās. Pētījumos iegūti šādi secinājumi:
- Laimīgiem cilvēkiem parasti ir stiprāka imūnā sistēma, viņi ilgāk dzīvo.
- Laimīgi cilvēki ir radošāki.
- Laimīgi cilvēki ir labāki kolēģi darbā – viņi tiecas citiem palīdzēt un mazāk “lēkā” no vienas darbavietas uz citu.
- Laimīgi cilvēki ir sekmīgāki – viņi vairāk pelna, viņiem ir veiksmīga ģimenes dzīve.
- Laimīgi cilvēki veiksmīgāk veido sociālās attiecības – viņi ir sabiedriskāki, veiksmīgāki līderi darba attiecībās.
- Laimīgi cilvēki vieglāk un rezultatīvāk risina sarežģītas dzīves situācijas.
- Laimīgi cilvēki patīk sev, un viņiem patīk citi. Viņi kopumā ir altruistiskāki.
Laimes pilnu stāvokli var raksturot ar šādu izturēšanos: labsajūta, sajūsminātība, apmierinātība, relaksētība, miers, uzticēšanās, paļāvība, aktivitāte, enerģijas pieplūdums, interese un piepildījums. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka pastāv sakarība starp personības izaugsmes rādītājiem un interesi. Tiem, kuri ir ieinteresēti – piemīt meklēšanas aktivitāte, ir arī raksturīga tendence uz personības izaugsmi, un otrādi – tiem, kuriem ir raksturīga tendence uz personības izaugsmi, ir raksturīga arī meklējumu aktivitāte, ko pavada interese par visu, kas notiek, piepūle, pētīšana un motivācija. Ir pierādīts, ka cilvēkiem, kuri ir aktīvi, kuri meklē un atrod, kuri ir motivēti un gūst rezultātus, organisma bioķīmiskajos procesos automātiski izstrādājas hormoni (dopamīns, endorfīns, adrenalīns, serotonīns), kas ir laimes pavadoņi. Tāpēc vēlāk, kad ir sasniegti rezultāti, šiem aktīvajiem cilvēkiem iestājas laimes izjūta, jo ir aktivizēti visa organisma procesi. Dīners E. un Čans M. ir pierādījuši, ka pozitīva domāšana spēj pozitīvi ietekmēt veselību un pagarināt dzīvi.
Kādā pētījumā, kurā piedalījās dvīņi, amerikāņu psihologs Plomins R. secināja, ka optimisms ir pakļauts ģenētiskajai ietekmei, bet Eriks Eriksons uzskatīja, ka maziem bērniem, tas ir, no dzimšanas līdz viena gada vecumam, ar mātes starpniecību iedarbojas sabiedrības ieradumi, domāšana un sākas bērna piemērošanās šiem ieradumiem. Bērnībā līdz 5 vai 6 gadu vecumam tiek likti pamati personības pašizjūtai un dzīvotspējīgumam, fiziskai un garīgai veselībai. Eriksons E. ir izteicis hipotēzi, ka līdz 6 gadu vecumam atkarībā no audzināšanas cilvēka psihē izveidojas ievirze vai nu uz pozitīvu, vai uz negatīvu domāšanu – veidojas uzticēšanās pasaulei, iniciatīva būt aktīvam, uzdrošināties, autonomija vai arī neuzticēšanās, pasivitāte, bailīgums un atkarība no citiem. Pozitīva risinājuma gadījumā starp māti un bērnu ir emocionāls, mīmisks un fizisks kontakts (smaidi, pieskārieni, glāsti) un bērns saņem to, kas tam ir nepieciešams un ko tas vēlas, – patvērumu, aizsardzību, drošības izjūtu, rūpes, sava nozīmīguma izjūtu. Ja bērns to visu nesaņem, viņš kļūst bailīgs, saspringts, neuzticas un ir nedrošs.
Svence G. uzskata, ka psiholoģiskais briedums, kad prāts ir attīstījies līdz maksimāli iespējamai robežai, kad emocijas ir līdzsvarojušās, optimālā variantā iestājas aptuveni 30 – 40 gadu vecumā. Psiholoģiskā brieduma vērtēšanai varētu būt šādi kritēriji: atbildības izjūta, spēja patstāvīgi pieņemt lēmumu, spēja izteikt patstāvīgu viedokli, materiālās patstāvības spēja, pašaktualizācija un spēja radoši piemēroties sarežģītām situācijām, spēja saskaņot savus un sabiedrības ideālus darbā un personiskajās attiecībās, saskaņa starp ideāliem un realitāti, elastīgums domāšanā, emocionālais līdzsvars, dzīves jēgas izjūta, stabilizācija vērtībās, savas unikalitātes izjūta, pašregulācija un sociālās adaptācijas spēja.
Eriksons E. atzīmē, ka par pieauguša cilvēka identitātes attīstības pazīmi var uzskatīt izjūtu, ko var saukt par „nelikšanos mierā”. Tas nozīmē, ka cilvēks nemitīgi kaut ko meklē un pilnveido. Pretējā gadījumā iestājas sastingums jeb stagnācija, kad cilvēks vairs neko nemeklē, kad valda tukšuma izjūta.
Dzīvojot dzīvi, tikai nedaudzi prot to izbaudīt kā īstu dzīves mākslu, jo tā ir pati smalkākā un niansētākā no mākslām. Daudzi cilvēki tā arī nekad neizdzīvo lielu daļu no potenciāla iespējām, ko sniedz dzīve, tās paliek nerealizētas, un vecumā cilvēks izjūt dzīvi kā nerealizētas vajadzības un to vien dara kā kavējas pagātnē.
Dzīves spēku spēj uzturēt tie, kuri izvirza mērķus. Ja divdesmitgadīgs jaunietis dzīvo bez mērķa, viņš var būt vairāk vecs un vairāk izjust dzīves bezjēdzību nekā cilvēks dziļā vecumā, kurš turpina izvirzīt nelielus, bet sev svarīgus mērķus. Kad beidzas mērķi, beidzas dzīve. Sensenajā jautājumā – kas nosaka labu dzīvi, divi lielumi ir izturējuši laika pārbaudi. Pirmais ir laime, bet otrais – jēga.
Resursi:
Bērna, R. The Secret (Noslēpums).
Erikson, E. H. Identity: Youth and Crisis.
Džakobe, Dž. Č. Kā kļūt par Budu piecās nedēļās.
Hills, N. Pozitīvās domāšanas spēks.
Mandino, O. Panākumu universitāte.
Masaru, E. Ūdens kristālu noslēpumi.
Svence, G. Pozitīvā psiholoģija.
Zeltiņš, A. Žurnāls “Mistērija”, 2007. gada augusts.
Diener, E., Chan, M. Happy People Live Longer: Subjective Well – Being. Contributes to Health and Longevity.
Diener, E., Suh, M., Lucas, E. & Smith, H. Subjective well-being: Three decades of progress.
Ecosse, E., Leplege, A., Bonicatto, S., Leung, K. F., Lucas, R., Patrick, D. and Skevington, S. Methodological issues using Rasch Models to develop a quality of life index.
Kahnweiler, J., B. Why Introverts Can Make The Best Leaders. www.forbes.com/2009/11/30/introverts-good-leaders-leadership-managing-personality.html
Pervin, A., Oliver, P. J. Handbook of Personality.
Seligman, M., Csikszentmihalyi, M. Positive Psychology.