Kad jūs padodaties esošajam un pilnībā kļūstat klātesošs,
pagātnei vairs nav nekādas varas.
Jums atveras esamības valstība, ko iepriekš aizsedzis prāts.
Pēkšņi jūsos rodas liels klusums, neiedomājama miera izjūta.
Un šajā mierā ir liels prieks.
Un šajā priekā ir mīlestība.
Un pašā kodolā ir svētais un neizmērojamais,
Tas, kas nav vārdā nosaucams.
Pieķeršanās un palikšana vienā punktā nozīmē atteikšanos ļauties dzīves plūsmai, un tā rodas ciešanas. Kaut kam ir jāsairst, lai rastos jauna attīstība. Šie procesi nevar pastāvēt viens bez otra.
Garīgai izaugsmei absolūti nepieciešama ir arī virzība lejup. Lai spētu nonākt garīgajā dimensijā, ir nepieciešams piedzīvot lielu neveiksmi vai lielu zaudējumu un sāpes kādā citā līmenī. Kādā brīdī visi jūsu panākumi kļūst tukši un nenozīmīgi, pārvēršoties par neveiksmi.
Jebkuros panākumos slēpjas kaut kas no neveiksmes, un jebkura neveiksme ir arī ieguvums. Šajā pasaulē, tā saucamajā formu līmenī, ikviens agrāk vai vēlāk noteikti piedzīvo neveiksmi un visi panākumi galu galā kļūst par tukšu neko. Visas formas ir nepastāvīgas.
Jūs vēl aizvien varēsiet aktīvi izbaudīt redzamo un radīt jaunas formas un apstākļus, taču vairs neidentificēsieties ar tiem. Jums tie nebūs vajadzīgi sava “es” veidošanai. Tie nebūs jūsu dzīve, bet gan vienīgi dzīves situācija.
Šie cikli var ilgt tikpat labi dažas stundas, kā arī vairākus gadus. Ir lielie cikli, un tiem pa vidu ir arī mazāki. Daudzas slimības rada pretošanās vājas enerģijas cikliem, kas ir svarīgi atjaunošanās procesā. Kamēr esat identificējušies ar prātu, nepārvaramā tieksme darboties un tendence iegūt savu identitāti un vērtības izjūtu no ārējie faktoriem, piemēram, panākumiem, ir nenovēršama ilūzija.
Tad ir ļoti grūti vai pat neiespējami pieņemt vājas enerģijas ciklus un ļaut tiem būt. Tādā gadījumā organisms ir pietiekami gudrs, lai pašaizsargātos un radītu slimību, kas piespiestu jūs apstāties, lai varētu notikt nepieciešamā atjaunošanās.
Kamēr vien jūs vērtējat kādu stāvokli savā prātā kā “labu”, vai nu tās būtu attiecības, īpašums, sociālā loma, vieta vai fiziskais ķermenis, prāts tam pieķeras un sāk ar to identificēties. Tas dara jūs laimīgu, liek justies labi un var kļūt par daļu no izpratnes par savu “es”.
Taču nekas nav mūžīgs šajā dimensijā, kur kodes un rūsa spēj saēst. Viss beidzas vai mainās, vai arī tiek pakļauts polāro pretstatu maiņai – tie paši apstākļi, kas vakar vai pagājušajā gadā šķita labvēlīgi, pēkšņi vai pakāpeniski ir kļuvuši nelabvēlīgi. Tie paši apstākļi, kas darīja jūs laimīgu, tagad liek justies nelaimīgam. Šīsdienas veiksme kļūst par vienkāršu patēriņa preci rīt. Laimīgās kāzas un medusmēnesis kļūst par ciešanu pilnu šķiršanos vai neizturamu kopdzīvi.
Varbūt kādi apstākļi zūd, liekot jums justies nelaimīgam. Zūdot vai izmainoties apstākļiem vai situācijai, kam prāts ir pieķēries un ar ko identificējies, prātam ir ļoti grūti to pieņemt. Prāts pieķeras zūdošajiem apstākļiem un pretojas pārmaiņām. Tam šķiet, ka no ķermeņa būtu atrauts kāds loceklis.
Tas nozīmē, ka laime un ciešanas patiesībā ir viens un tas pats. Tās šķir tikai laika ilūzija.
Nepretoties dzīvei nozīmē būt gaiša miera un viegluma stāvoklī, kad cilvēks vairs nav atkarīgs no lietu esības noteiktā veidā – labā vai sliktā.
Tas šķiet gandrīz paradoksāli, tomēr, kad iekšējā atkarība no formas ir zudusi, vispārīgie dzīves apstākļi – ārējās formas – it kā krietni uzlabojas. Lietas, cilvēki vai apstākļi, kuri jums agrāk šķita nepieciešami, lai kļūtu laimīgi, tagad pie jums nāk bez jebkādas sevišķas cīņas un piepūles, un jūs spējat tos izbaudīt un novērtēt, protams, kamēr tie pastāv.
Visas šīs lietas drīz zudīs, cikli mainīsies, taču, ja atkarība ir zudusi, vairs nav baiļu kaut ko zaudēt. Dzīve plūst mierīgi.
Laime, kas tiek rasta, smeļot to no kāda sekundāra avota, nekad nav sevišķi dziļa. Tā ir tikai vārgs Esamības prieka atspoguļojums. Bet prieks ir vibrējošais miers, ko iegūstat, kad vairs nepretojaties. Esamība aizved jūs viņpus prāta polārajiem pretstatiem un atbrīvo no atkarības no formas. Pat ja viss apkārtējais sabruktu un sairtu, dziļi sevī jūs vēl aizvien būtu mierīgi. Jūs varbūt nebūtu laimīgi, taču miera pilni gan.
Katru reizi, kad jūtat sevī augošu negativitāti, ko izraisījis vai nu kāds ārējs faktors, vai arī domas, vai arī jūs īsti neapzināties, kas, tad uztveriet to kā balsi, kas saka: “Uzmanību! Šeit un tagad. Mostieties. Atbrīvojieties no prāta važām. Esiet klātesošs.”
Otra iespēja, kā apstādināt negatīvo reakciju, ir likt tai pazust, iedomājoties, ka esat caurredzams attiecībā pret reakcijas ārējo cēloni.
Nemeklējiet mieru! Nemeklējiet nevienu citu stāvokli kā tikai to, kurā jau atrodaties šobrīd, citādi radīsies iekšējs konflikts un neapzināta pretestība.
Piedodiet sev, ka neesat mierā. Brīdī, kad pilnībā pieņemsiet savu nemieru, tas tiks pārvērsts mierā. Viss, ko pieņemat pilnībā, novedīs jūs tieši tur – pie miera. Tas ir padošanās brīnums.
Kad jūs pieņemat esošo, katrs brīdis ir pats labākais. Tā ir apskaidrība.
Resursi:
Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”