Krīze tiek definēta kā stāvoklis, kurā cilvēks uztver notikumu kā neizturamas grūtības, kas pārsniedz viņa spēju tikt ar tām galā (Gilliland & James, 1997).
Psiholoģiskā krīze var būt saistīta ar zaudējumu vai bailēm no tā, ar radikālām izmaiņām attiecībās ar mums svarīgiem cilvēkiem un pašiem par sevi (Goldenberg, 1983). Krīze nav pati situācija, bet gan tas, kā cilvēks šo situāciju uztver un uz to reaģē. Tā ir subjektīva reakcija uz notikušo.
Krīzes stadijas:
– Šoka fāze jeb trieciens var ilgt līdz dažām diennaktīm.
– Reaktīvā fāze jeb krīze turpinās ne ilgāk par četrām līdz sešām nedēļām. Šajā laikā ir iespējama vainas sajūta, jautājumi “Kāpēc…?”
– Izprašanas un risinājuma fāze noris pusgadu līdz gadu pēc traumas.
– Pārorientēšanās fāze jeb atgūšanās.
Indivīdam krīzē var novērot sekojošas uzvedības, emocionālas, kognitīvas un fiziskas pazīmes:
Uzvedības pazīmes: izolēšanās, nespēja nomierināties un atpūsties, aizdomīgums, agresivitāte, izmaiņas aktivitātē, izmaiņas ēstgribā, pašdestruktīva uzvedība.
Emocionālās pazīmes: bailes, vainas sajūta, noliegums, depresija, dusmas, trauksme, vientulība, bezpalīdzības, bezcerības sajūta.
Kognitīvās pazīmes: palēnināta domāšana, atmiņas traucējumi, uzmanības noturības traucējumi, palēnināta uztvere, dezorientācija, atmiņas uzliesmojumi.
Fiziskās pazīmes: vispārējs nogurums, bezmiegs, galvassāpes, slikta dūša, vemšana, sirdsklauves, drebuļi, muskuļu raustīšanās, psihosomatisko saslimšanu attīstība vai paasinājums.